Dzīvnieku tiesības

Dzīvnieku tiesību pieeja uzsver, ka dzīvniekiem ir no cilvēkiem neatkarīgas morālas tiesības, piemēram, uz dzīvību un brīvību, tāpēc tos nedrīkst ieslodzīt vai nogalināt tikai ar mērķi iegūt pārtiku, apģērbu, medikamentus un tamlīdzīgi. Dzīvnieku tiesību aizstāvji uzskata, ka dzīvniekus nav pieļaujams izmantot cilvēku vajadzībām, tos nedrīkst uzskatīt par cilvēku īpašumu un tiem pienākas interešu aizsardzība - ar morālu un/vai juridisku tiesību palīdzību. Parasti to pamato, norādot uz dzīvnieku izziņas spēju, emociju un savstarpējo attiecību daudzveidību, kā arī spēju piedzīvot fizisku vai emocionālu labsajūtu vai ciešanas.

Uz šādiem apsvērumiem balstīts arī viens no dzīvnieku tiesību pieejas galvenajiem argumentiem - ne vien cilvēkiem, bet arī pārējo sugu pārstāvjiem ir emocijas un tie spēj just sāpes un ciešanas. Tāpēc tiek norādīts, ka citu sugu diskriminācija jeb sudzisms ir netaisnīgs un nav nošķirams no citām diskriminācijas formām - rasisma, seksisma un homofobijas. Dzīvnieku tiesību pieejas pārstāvji uzskata, ka dzīvniekiem jāpiešķir pamattiesības - tiesības dzīvību, brīvību un tiesības nebūt par kāda īpašumu.

Dzīvnieku tiesību teoriju atbalsta tādi jurisprudences spīdekļi kā Alans Deršovics (Alan Dershowitz) un Lorenss Traibs (Lawrence Tribe) no Hārvarda universitātes un Gerijs Frensione (Gary Francione) no Ratgersa universitātes.

Dzīvnieku tiesību vēsture

Saknes uzskatam, ka dzīvnieku izmantošana cilvēku vajadzībām ir morāli pieņemama, ir meklējamas jau antīkajā pasaulē. Jau Bībelē deklarēta cilvēka dominances koncepcija – Dievs radīja cilvēkus, lai „tie valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū” (1.Mozus grāmata, 1:20-28). Lai gan dominances koncepcija pati par sevi nerada mantiskās tiesības, gadsimtu gaitā tās interpretācija radīja dažādas īpašuma formas.

Valdīja arī uzskats, ka dzīvnieki ir zemākas būtnes, jo tiem trūkst spējas rīkoties racionāli un nav valodas, līdz ar to tie pelnījuši daudz mazāku cieņu nekā cilvēciskas būtnes vai pat nav pelnījuši to vispār. No šī uzskata izriet viedoklis, ka atsevišķiem dzīvniekiem nav morālas identitātes – atsevišķā cūka ir tikai cūku sugas pārstāvis, un cilvēka atbildība un rūpes ir attiecināmas tikai uz sugu, nevis atsevišķu dzīvnieku. Tas savukārt noved pie uzskata, ka atsevišķu dzīvnieku izmantošana ir pieļaujama tikmēr, kamēr izmiršana nedraud visai sugai.

Būtiskas izmaiņas dzīvnieku tiesībās nesa 17.gadsimta „zinātniskā revolūcija”. Viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem bija franču filozofs Renē Dekarts (Rene Descartes), kura idejas par dzīvniekiem ietekmē filozofisko domu pat mūsdienās. Dekarts uzskatīja, ka saprāts ir psihiskā Visuma daļa, īpaša substance, kas savieno cilvēcisku būtņu un Dieva prātu. Savukārt būtnes, kas nav cilvēciskas, ir tikai automāti bez dvēseles, prāta un eksistences mērķa. Tās redz, dzird un tām ir tauste, taču tās nav saprātīgas un nespēj ciest.

Pretēju viedokli savā 1693.gadā iznākušajā darbā pauda britu filozofs Džons Loks (John Locke), kurš uzskatīja, ka dzīvniekiem ir jūtas un ka nevajadzīga vardarbība pret tiem ir morāli nepareiza. Tomēr, viņaprāt, dzīvnieka tiesības nebūt pakļautam ciešanām īstenojas caur viņa īpašnieku, nevis pieder dzīvniekam pašam.

Pirmie zināmie tiesību akti pret dzīvnieku mocīšanu ir pieņemti 1635.gadā Īrijā, aizliedzot vilnas noplēšanu aitām un arklu siešanu pie zirga astes. 1641.gadā Masačūsetas līča kolonijā Ziemeļamerikā tika pieņemts pirmais mājdzīvnieku aizsardzības kodekss, kas paredzēja, ka „neviens cilvēks nedrīkst tirāniski vai cietsirdīgi izturēties pret dzīvu būtni, kura ir šī cilvēka rīcībā”.

Vēl dažus gadus vēlāk dzīvnieku aizsardzības likumdošana radās arī puritāniskajā Anglijā.

18.gadsimtā filozofiskā doma arvien biežāk pievērsās dzīvnieku vietai pasaulē un līdz ar to arī tiesībām. Izcilais vācu filozofs Imanuels Kants uzskatīja, ka vardarbīga izturēšanās pret dzīvniekiem ir nepareiza tikai tāpēc, ka tas nodara ļaunumu cilvēcei kopumā.

Pirmais zināmais publiskais process, aizstāvot dzīvniekus pret vardarbību, notika 1822.gadā Londonā. Tiesas priekšā sauca divus vīriešus par zirgu pēršanu Smitfīldā – tirgus laukumā, kur jau kopš 10.gadsimta pārdeva mājlopus. Viņiem piesprieda naudassodu – 20 šiliņus katram. 19.gadsimtā interese par dzīvnieku aizsardzību strauji pieauga, it īpaši Anglijā. Lai gan iepriekšējos gadsimtos bija notikuši atsevišķi tiesas procesi pret cilvēkiem, kas cietsirdīgi apgājušas ar dzīvniekiem, tomēr lielākoties viņu vainas pakāpi vērtēja pēc tā, kāds kaitējums nodarīts dzīvniekam kā īpašumam.

Taču kopš 1800.gada Anglijā aizvien biežāk notika mēģinājumi dzīvniekiem noteikt likuma aizsardzību. Piemēram, 1800.gadā sers Viljams Pultenejs ierosināja likumprojektu pret buļļu cīņām – tradicionālu britu „izpriecu”, kurā īsā saitē piesietu bulli rīdīja ar suņiem. Pret šo likumprojektu iebilda kara sekretārs Viljams Vindhems. Vēl viens mēģinājums aizliegt buļļu cīņas notika 1802.gadā pēc Viljama Viberforsa ierosinājuma, taču arī šoreiz pret to iebilda Vindhems.

Laikā līdz 1822.gadam Anglijā tika rosināti vairāki dzīvniekiem labvēlīgi likumprojekti, līdz beidzot  1822.gadā pulkvedim Ričardam Mārtinam jeb tā dēvētajam Humānajam Dikam izdevās panākt „Zirgu un liellopu aprūpes likuma” (Cruel Treatment of Cattle Act 1822) pieņemšanu, kas uzskatāms par pirmo dzīvnieku aizsardzības likumu pasaulē. Likums noteica, kā novērst cietsirdīgu un nepareizu apiešanos ar liellopiem un zirgiem un paredzēja naudas sodu līdz piecām mārciņām vai divu mēnešu cietumsodu par lopu sišanu, ļaunprātīgu izmantošanu vai neārstēšanu.

Pirmais cilvēks, ko notiesāja par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, bija Bils Bērnss – augļu pārdevējs. Viņa notiesāšanu par sliktu apiešanos ar ēzeli panāca pats likumprojekta autors Humānais Diks, neraugoties uz sabiedrības, tiesnešu un preses izsmieklu.

Anglijas piemēram drīz sekoja citas valstis – 1822.gadā Ņujorkas tiesa atzina, ka cietsirdība pret dzīvniekiem ir pārkāpums pret kopējām tiesībām („common law”), Francijā nežēlība pret mājdzīvniekiem tika atzīta par nelikumīgu 1850.gadā, tāpat sākās diskusijas par vēršu cīņu aizliegšanu. Cietsirdību pret dzīvniekiem 1859.gadā aizliedza Vašingtona, 1866.gadā – Ņujorka, 1868.gadā – Kalifornija, bet 1889.gadā – Florida. Anglijā 1822.gada likumprojekts pēc vairākkārtējiem papildinājumiem 1935.gadā tika kodificēts vienotā dokumentā „Par cietsirdību pret dzīvniekiem” (Cruelty to Animals Act 1835), ar kuru aizliedza buļļu, suņu un gaiļu cīņas. Pēc tam likums piedzīvoja grozījumus 1849.gadā (Cruelty to Animals Act 1849)  un 1876.gadā (Cruelty to Animals Act 1876).

Materiāla sagatavošanā izmantoti Wikipedia, Dzīvnieku drauga fonda, LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas un Eiropas Komisijas materiāli.

 

Uzzināt vairāk:

Dzīvnieku labturība

Piecas brīvības

Dzīvnieku tiesības Eiropā

Dzīvnieku tiesības Latvijā