Dzīvnieku aizsardzība

Jautājums par dzīvnieku vietu pasaulē un cilvēka un dzīvnieka attiecībām epizodiski ticis aplūkots jau senatnē, taču tikai 20.gadsimta otrajā pusē aizsākās pirmās plašākās diskusijas un tika publicēts aizvien vairāk šai tēmai veltītu grāmatu un rakstu. Izmaiņas cilvēku attieksmē pret dzīvniekiem veicināja gan filosofi, kas piedāvāja jaunu skatījumu uz dzīvniekiem, gan dabaszinātņu pētījumi, kas apliecināja - dzīvnieki ir justspējīgas būtnes ar kompleksu pasaules uztveri.

Laika gaitā izveidojās vairāki dzīvnieku tiesību un interešu aizstāvības virzieni, ko kopumā dēvē par dzīvnieku aizsardzības ētiku.

Dzīvnieku aizsardzības ētika aplūko veidus, kā jaunos skatījumus un zinātniskos atklājumus iestrādāt cilvēku līdzšinējā attieksmē pret dzīvniekiem. Jaunā ētika jautā, vai dzīvniekus joprojām drīkstam uzlūkot kā lietas, mehānismus, instrumentus, preces, resursus, un uzsver, ka visām justspējīgajām būtnēm piemīt no cilvēkiem neatkarīga pašvērtība un ka pret to interesēm jāizturas ar cieņu.

Pazīstamākie dzīvnieku aizsardzības ētikas virzieni ir dzīvnieku labturība un dzīvnieku tiesības. Tos vieno uzskats, ka cilvēku izturēšanās pret dzīvniekiem kā pret lietām nav ētiski pieņemama un to būtu jāmaina, taču principiāli atšķiras katra virziena pārstāvju viedoklis par veicamajām pārmaiņām un to nepieciešamības pamatojums.

Dzīvnieku aizstāvības diskusijās pastāv arī "dziļās ekoloģijas" pieeja, kas koncentrējas uz antropocentrisma kritiku kopumā. Tā pauž uzskatu, ka cilvēks tāpat kā citas sugas ir daļa no vienotas apkārtējās vides, nevis kaut kas pārāks par visu, pateicoties kādai specifiskai īpašībai. Šīs pieejas pārstāvji uzskata, ka īpaša vērtība (pašvērtība) piemīt jebkurai dzīvībai neatkarīgi no cilvēku interesēm.

Materiāla sagatavošanā izmantoti Wikipedia, Dzīvnieku drauga fonda, LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas un Eiropas Komisijas materiāli.