Dzīvnieku labturība Eiropā

Eiropas Padome (Council of Europe) pievērsās dzīvnieku labturības jautājumiem 1960.gadā. Tam bija divi svarīgi iemesli: pirmkārt, cieņa pret dzīvniekiem kā viens no pamatiem, uz kuriem balstās arī cilvēka cieņa, bija Padomes dalībvalstu kopējā garīgā mantojuma nozīmīgs idejiskais princips, otrkārt, visās dalībvalstīs dzīvnieku aizsardzība bija kļuvusi par nozīmīgu diskusiju tematu un valdības uzskatīja par nepieciešamu veikt kopējas aktivitātes šajā jomā.

Laikā no 1968. līdz 1987.gadam Eiropas Padome izstrādāja piecas konvencijas – par dzīvnieku transportēšanu (ETS 65, 1968); par lauksaimniecības dzīvniekiem (ETS 87, 1976); par dzīvnieku kaušanu (ETS 102, 1979); par mugurkaulnieku izmantošanu ekserimentiem un citiem zinātniskiem nolūkiem  (ETS 123, 1986) un par lolojumdzīvniekiem  (ETS 125, 1987). Visu konvenciju pamatā ir princips, ka “cilvēks savas labklājības nodrošināšanai drīkst, bet reizēm ir pat spiests izmantot dzīvniekus, taču viņam ir morāls pienākums iespēju robežās garantēt, lai dzīvnieka veselība un labturība katrā konkrētā gadījumā netiktu pakļauta nevajadzīgam riskam”.

Konvencijas satur Eiropas Padomes rūpīgi izstrādātus dzīvnieku izmantošanas noteikumus un ir pirmie starptautiskie tiesiskie instrumenti, kas satur ētiskos pamatprincipus šajā jomā. Konvencijas kalpoja kā rekomendācija Eiropas valstīm saskaņotas nacionālās likumdošanas izstrādei un kļuva par pamatu arī vienotajai Eiropas Savienības likumdošanai

Materiāla sagatavošanā izmantoti Wikipedia, Dzīvnieku drauga fonda, LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas un Eiropas Komisijas materiāli.

Uzzināt vairāk:

Dzīvnieku tiesības

Dzīvnieku labturība

Piecas brīvības

Dzīvnieku tiesības Latvijā