Dzīvnieku labturība

Dzīvnieku labturības pieeja uzskata, ka ir morāli pieņemami izmantot dzīvniekus, lai iegūtu ēdienu, apģērbu, kā arī eksperimentiem un izklaidei, ja vien šajā procesā dzīvniekam netiek nodarītas nevajadzīgas ciešanas. Dzīvnieku labturības pieeja uzsver, ka, tā kā dzīvniekiem ir tiesības neciest, nepieciešams uzlabot dzīvnieku turēšanas apstākļus, piemēram, palielinot aizgaldu lielumu vai ļaujot dzīvniekiem uzturēties apstākļos, kas ir pēc iespējas līdzīgāki to dabiskajiem dzīves apstākļiem.

Dzīvnieku labturības vēsture

Pirmās liecības par sistemātisku dzīvnieku labturību sastopamas Senajā Indijā un saistītas ar reliģiskajiem priekšstatiem par reinkarnāciju - priekšteču atgriešanos zemes dzīvē dzīvnieku veidolā, kā dēļ pret dzīvniekiem pienākas izturēties ar tādu pašu cieņu kā pret cilvēkiem. Šāds uzskats pastāv arī mūsdienu džainismā un vairākās citās Indijas reliģijās. Savukārt citos reģionos, īpaši tajos, kur izplatītas arābu tipa reliģijas, pret dzīvniekiem izturas kā pret cilvēka īpašumu un tiek izstrādāti dzīvnieku turēšanas un nogalināšanas noteikumi, lai samazinātu sāpes, ciešanas un bailes, ko tie pārdzīvo, atrodoties cilvēku pakļautībā.

Labturības ideja un humāna izturēšanās kā tās nozīmīgākais princips kļuva par humānās ētikas daļu kopš 1822.gada “Humānā Dika likuma”. 1824.gadā Mārtins kļuva par vienu no pasaules pirmās dzīvnieku aizsardzības organizācijas - Biedrības cietsirdības novēršanai pret dzīvniekiem (Society for the Prevention of Cruelty to Animals, SPCA) - dibinātājiem. 1840.gadā biedrībai savu svētību deva karaliene Viktorija un tās nosaukumam pievienoja vārdu “karaliskā”. Ar šo nosaukumu (Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals, RSPCA) biedrība darbojas vēl šodien, aizsargājot dzīvniekus visā pasaulē. Izmantojot biedru ziedojumus, biedrība izveidojusi plašu inspektoru tīklu, kuru uzdevums ir identificēt pāridarītājus, savākt pierādījumus un ziņot par to  atbildīgajām amatpersonām.

19. un 20.gadsimta sākumā dzīvnieku aizsardzības kustības galveno uzmanību pievērsa cīņai pret rituālo kaušanu reliģisko paražu (košera) vajadzībām un vivisekciju jeb eksperimentiem ar dzīvām būtnēm. Šīs divas problēmas savā propagandā prasmīgi izmantoja nacisti Vācijā, uzreiz pēc nākšanas pie varas 1933.gadā izvirzot tos antisemītisma kampaņas centrā un apgalvojot, ka eksperimenti ar dzīvām būtnēm ir “ebreju zinātnes” neatņemama sastāvdaļa.

Normatīvie akti par dzīvnieku kaušanu Vācijā tika pieņemti 1933.gada aprīlī, bet vivisekciju aizliedza tā paša gada augustā. Taču vivisekcijas aizliegums pēc trīs nedēļām tika atcelts, jo nacisti saprata, ka tas var negatīvi ietekmēt viņu pašu zinātniskos pētījumus.

1933.gada 24.novembrī Vācija pieņēma dzīvnieku aizsardzības likumu (Tierschutzgesetz), pirmo no vairākiem normatīvajiem aktiem, kuri ļāva Vācijai kļūt par paraugu dzīvnieku aizsardzības jomā tā laika Eiropā.

Nacistu Vācijas likumdošanu pēc Otrā psaules kara pārņēma abas sadalītās Vācijas daļas, taču jūdu un musulmaņu kopienām tika atļauts veikt rituālo kaušanu.

Labturības principi

1965.gadā pēc Rutas Harissones (Ruth Harrison) 1964.gada grāmatas “Dzīvnieki-automāti” (Animal Machines) iznākšanas Lielbritānijas valdība finansēja lauksaimniecības dzīvnieku labturības pētījumu, ko veica profesors Rodžers Brambells (Rodger Brambell). Pēc profesora ziņojuma 1967.gadā Lielbritānijas valdība izveidoja Lauksaimniecības dzīvnieku labturības konsultatīvo komisiju (Farm Animal Welfare Advisory Committee), ko 1979.gadā pārveidoja par Lauksaimniecības dzīvnieku labturības padomi (Farm Anima Welfare Council). Komitejas pirmās vadlīnijas paredzēja dzīvniekiem nodrošināt brīvību “apgriezties, sakopt sevi, piecelties, apgulties un izstaipīties”.  Vēlāk šīs vadlīnijas izstrādāja detalizētāk, radot dzīvnieku labturības pamatprincipus jeb Piecas brīvības, kas mūsdienās ir visas dzīvnieku labturības kustības pamatā.

Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija

Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija tika svinīgi proklamēta Parīzē 1978. gada 15.oktobrī. Tajā pašā dienā ar deklarācijas tekstu tika iepazīstināts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) ģenerālsekretārs.

Gan deklarācijas uzbūves, gan atsevišķu tās pantu pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, taču saturs tai ir plašāks, jo tā atzīst, ka visām dzīvajām radībām Zemes virsū ir vienādas tiesības uz eksistenci. Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas mērķis ir iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, lai tās nebūtu atkarīgas no sugas izcelsmes, protams, ievērojot līdzsvaru dabā.

ANO Vispārējā dzīvnieku labturības deklarācija (UN Universal Declaration on Animal Welfare, UDAW)

2006.gada 9.jūnijā Vispasaules Dzīvnieku aizsardzības biedrība (World Society for the Protection of Animals, WSPA) gadskārtējā simpozijā paziņoja par Globālo petīciju (Global Petition)  ar mērķi rosināt Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO) pieņemt vispārēju dzīvnieku labturības deklarāciju. Šo ideju atbalstīja vairāk kā 300 dzīvnieku aizsardzības un labturības organizācijas no 110 pasaules valstīm, tajā skaitā arī no Latvijas.

Šīs idejas īstenošana dotu iespēju pārtraukt dzīvnieku ciešanas visā pasaulē: 60 miljardiem dzīvnieku, kas katru gadu tiek izmantoti gaļas, piena un olu rūpnieciskai ražošanai, nav nodrošinātas pietiekamas labturības prasības, pasaulē ir aptuveni 600 miljoni suņi un tikpat kaķu, no kuriem 80% ir bezsaimnieku vai klaiņojošie, miljoniem savvaļas dzīvnieki tiek nogalināti, sagūstīti vai pārdoti dzīvnieku tirdzniecības melnajā biznesā, kas katru gadu nes 10 miljardu peļņu un ir otrais ienesīgākais bizness tūlīt aiz ieroču un narkotiku tirdzniecības, dzīvnieki cieš arī dabas katastrofās un klimata izmaiņu rezultātā.

Uzlabojot dzīvnieku labturību un aizsardzības tiesisko nodrošinājumu pasaulē, mēs uzlabojam arī visu cilvēku dzīvi, īpaši to, kuru dzīve ir cieši saistīta ar dzīvniekiem. Globālai problēmai ir nepieciešams globāls risinājums un visas pasaules sabiedrības reakcija. Vispārējai dzīvnieku labturības deklarācijai būtu reāla, ilgtermiņa tiesiska ietekme uz miljardiem dzīvnieku visā pasaulē, jo tā izvirzītu visas pasaules sabiedrībai vienotus dzīvnieku labturības standartus un tā būtu vispārējs dzīvnieku aizsardzības tiesiskais mehānisms.

Līdz 2011.gada vasaras beigām Globālo petīciju bija parakstījuši 2,28 miljoni cilvēku visā pasaulē. Atbalstu šai idejai ir izteikušas tādas starptautiskas organizācijas kā Lielbritānijas Karaliskā biedrība cietsirdības novēršanai pret dzīvniekiem (The Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals), Līdzcietība pasaules lauksaimniecībā (Compassion in World Farming), Starptautiskais dzīvnieku labturības fonds (International Fund for Animal Welfare), Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (World Organisation for Animal Health), Eiropas Veterinārārstu federācija (The Federation of Veterinarians of Europe).

Atbalstu UDAW jau ir izteikušas Apvienotās Karalistes, Indijas, Jaunzēlandes, Filipīnu, Čehijas, Kostarikas, Tanzānijas valdības un daudzu valstu valdības gatavojas šim solim.  Tāpat deklarācijas projekts vairākkārt apspriests visaugstākajā starptautiskajā līmenī, piemēram, G77 sanāksmē 2008.gadā.

Atbalstu UDAW var paust, parakstoties elektroniski Vispasaules dzīvnieku aizsardzības biedrības kampaņas mājas lapā vai sūtot atbalsta vēstules WSPA (89 Albert Embankment, London, SE1 7TP, United Kingdom).

Papildus informācija par WSPA kampaņu un Deklarācijas teksts.

Materiāla sagatavošanā izmantoti Wikipedia, Dzīvnieku drauga fonda, LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas un Eiropas Komisijas materiāli.

Uzzināt vairāk:

Dzīvnieku tiesības

Piecas brīvības

Dzīvnieku tiesības Eiropā

Dzīvnieku tiesības Latvijā