Ir brīži,

kad sirds sevi tukšu

izzvana

un nav, kur skaņu ņemt

pat čukstam.

Ir brīži, kuri tik ļoti apbēdina un kurus neviens nevar mainīt. 2006.gada gaišajā Ziemassvētku laikā arī mums pienāca tik bezgala melns brīdis, ka acs vairs neredzēja svētku sveču gaismu un dvēselē ielija tumsa – mēs zaudējām mūsu mīļo draudzeni, lielisko cilvēku – mūsu Daci - Sunisti.

Stipra sevī un bezgala gaišu dvēseli – Dace vienmēr bija gatava palīdzēt ikvienam, kam klājas grūti. Līdz vispēdējam brīdim viņa neatlaidīgi un drosmīgi cīnījās par visiem mazajiem un neaizsargātajiem, pret nelietību, ļaunumu un cietsirdību. Līdz pat pēdējai domai viņa bija kopā ar mums mūsu darbā. Tikai pati sev viņa vairs nespēja palīdzēt tajā pēdējā cīņā ar visa dzīvā visļaunāko ienaidnieku…

Dace vienmēr paliks kopā ar mums - mūsu sirdīs un atmiņās, un mēs zinām – visas tās mazās dvēselītes, kuras viņa ir centusies glābt un izglābusi, ar sidraba spārniem uznesa viņu līdz Debesu vārtiem, kur visu suņu un kaķu, un putnu, un pārējo dzīvo radību aizstāvis Svētais Asīzes Francisks viņu sagaidīja un ieveda mūža mājokļos, kur vairs nav ne sāpju, ne ciešanu, tikai mūžīga mīlestība.

Lai Tev gaišs un mirdzošs lidojums, Dace!